Ūdensceļš iet taisni caur korpusu tādā pašā diametrā kā caurule, tāpēc urbums nesamazinās, kad vārti ir pilnībā pacelti. Tas samazina spiediena zudumu un ļauj vārstam novadīt pilnu plūsmu uz hidrantiem, sprinkleriem vai sūkņa iesūkšanas līniju, nekļūstot par sašaurinājumu.

Tā kā jūgs atrodas ārpus ūdensceļa, vītņotais kāts virzās uz augšu, kad ritenis pagriežas aizvērts, -lai -atvērtos. Šis redzamais kāta augstums ir iebūvēts-pozīcijas indikators -, kas ir noderīgs tehniķim, kas veic vārsta stāvokli,-un tas pasargā kāta vītnes no saskares ar ūdeni, no gružiem un katlakmens.

Paši vārti ir ciets ķīlis, kas savienots ar gumijas pārklājumu, kas no abām pusēm iekļaujas korpusā, nevis paļaujas uz metāla-pret{1}}metālu. Tas kompensē nelielu nodilumu laika gaitā un joprojām cieši aizveras pēc ilgstošas ​​​​dīkstāves, kas ir parastais ugunsdzēsības maģistrāles izolācijas vārsta darba cikls.

Abi gali ir atlieti ar atlokiem, kas urbti atbilstoši GB/T 1724.6, kas atbilst skrūvju modelim, kas tiek izmantots standarta ugunsdzēsības{1}}maģistrālajos cauruļvados. Tas nozīmē, ka tas tiek ieskrūvēts tieši esošajā atloku gājienā bez adaptera, un atloka virsma nodrošina uzstādītājiem plakanu, blīvi savienotu savienojumu, ko ir vienkārši piegriezt un atkārtoti{3}}pārbaudīt.